Mums jādodas tā bibliskā iesākuma jomā, kur par cilvēku kā Dieva atveidu un līdzību atklātā patiesība veido visas kristīgās antropoloģijas nemainīgo saturu. Tad nu Dievs radīja cilvēku kā savu atveidu; kā Dieva atveidu Viņš radīja to. Kā vīrieti un sievieti viņš radīja tos(Rad.1,27). Šis īsais teksts satur antropoloģiskās pamatpatiesības: cilvēks ir visas radīšanas kārtības virsotne redzamajā pasaulē - cilvēku cilts, kas iesākās ar to, ka esībā tiek iesaukti vīrietis un sieviete, ir visa radīšanas darba vainagojums - abi, vīrietis un sieviete vinādā mērā, ir cilvēciskas būtnes, abi radīti pēc Dieva atveida. Šo cilvēkam būtisko Dieva līdzību vīrs un sieva kā laulāti draugi un vecāki nodod tālāk saviem pēcnācējiem: Esiet auglīgi un vairojieties, apdzīvojiet zemi, pakļaujiet to sev(Rad.1,28). Radītājs uztic kundzību pār zemi cilvēku ciltij, visiem cilvēkiem, visiem vīrīešiem un visā sievietēm, kas no kopējās sākotnes smeļ savu cieņu un aicinājumu.
Radīšanas grāmatā atrodams vēl cits cilvēka, vīrieša un sievietes, radīšanas attēlojums (sal.2,18-25), ko aplūkosim vēlāk. Taču tūdaļ jāliek vērā, ka no bibliskā attēlojuma izriet cilvēciskās būtnes personiskais raksturs. Cilvēks ir persona: tas vienādā mērā attiecas uz vīrieti un uz sievieti; jo abi radīti pēc dieva personiskā veida un līdzības. Tas, kas cilvēku dara līdzīgu Dievam, ir fakts, ka - atšķirībā no visas pārējo dzīvo būtņu pasaules, ieskaitot tās, kam ir jutekļi (animalia) - cilvēks ir arī saprātīga būtne (animal rationale). Pateicoties šai īpašībai, vīrietis un sieviete spēj valdīt pār redzamās pasaules pārējām dzīvajām būtnēm (sal.Rad.1,28).
Otrajā vēstījumā par cilvēka radīšanu (sal.Rad.2,7.18-25) valoda, kādā tiek stāstīts par vīrieša un it īpaši sievietes radīšanu, ir citāda, savā ziņā mazāk skaidra un - varētu teikt -drīzāk aprakstoša un tēlaina: tā atgādina toreiz pazīstamo mītu valodu. Taču nav konstatējama nekāda būtiska pretruna starp abiem tekstiem. Rad.2,18-25 teksts ir piepalīgs, lai labi saprastu blīvajā Rad.1,27-28 teikto, un reizē palīdz vēl dziļāk izprast tajā ietverto pamatpatiesību par cilvēku, kas radīts pēc Dieva veida un līdzības kā vīrietis un sieviete.
Rad.2,18-25 attēlojumā Dievs rada sievieti no vīrieša ribas un noliek kā otru Es, kā partneri blakus vīrietim, kas apkārtējā dzīvo būtņu pasaulē ir viens un nevienā no tām nerod sev atbilstošu palīgu. Šādā veidā esībā iesaukto sievieti vīrietis tūdaļ atzīst par miesu no savas miesas kaulu un no sava kaula(sal.Rad.2,23) un tieši tādēļ nosauc par sievieti. Bībeles valodā šis vārds norāda uz tās būtisko identitāti ar vīrieti: iš - iššah, ko modernās valodas visumā diemžēl nevar izteikt (sievietei - iššah - būs tai saukties, jo no vīrieša -iš - tā ir ņemta:. 2,23). Bībeles teksts sniedz pietiekamus pamatus, lai atzītu vīrieša un sievietes būtisko līdzību cilvēciskajā esībā.
Abi no paša sākuma ir personas, atšķirībā no citām dzīvajām būtnēm apkārtējā paulē. Sieviete ir otrs Es kopējā cilvēka esībā. No paša sākuma tie parādās kā divvienība, un tas ļauj pārvarēt sākotnējo vientulību, kurā cilvēks neatrada sev atbilstošu palīgu (Rad.2,20). Vai šeit ir runa tikai par palīgu darbā, zemes pakļaušanā (sal.Rad.1,28)? Šeit noteikti ir runa par dzīvesbiedri, ar kuru vīrietis var saistīties kā ar savu laulāto draudzeni, kļudams ar viņu par vienu miesu un viņas dēļ atstādams tēvu un māti (sal.Rad.2,24). Bībeles tēlojums tātad tai pašā vīrieša un sievietes radīšanas sakarā runā par to, ka Dievs iedibinājis laulību kā nepieciešamu priekšnoteikumu dzīvības tālāknodošanai jaunajām cilvēku paaudzēm, kam pēc savas dabas paredzēta laulība un laulāto mīlestība. Esiet auglīgi un vairojieties, apdzīvojiet zemi, pakļaujiet to sev (Ģen.1,28).
1.2 Persona - kopība - atdevība
Pārdomājot Rad.2,18-25 attēlojumu kopumā un iztulkojot tai gaismā, ko sniedz patiesība par cilvēka līdzību Dievam (sal.Rad.1,26-27), mēs spējam vēl pilnīgāk saprast, kur pastāv cilvēka personiskums, caur ko abi - vīrietis un sieviete - ir līdzīgi Dievam. Proti, katrs atsevišķais cilvēks ir Dieva atveids, par cik tas ir ar prātu apveltīts un brīvs radījums un spēj Viņu atzīt un mīlēt. Tālāl mēs lasām, ka cilvēks viens pats nevar eksistēt (sal.Rad.2,18); viņš var eksistēt divvienībā, tātad attieksmē pret citu cilvēcisku personu. Šeit ir runa par savstarpēju attieksmi; vīrieša pret sievieti un sievietes pret vīrieti. Personiskums pēc Dieva veida tātad nozīmē arī eksistenci attieksmē, attieksmē oret otru Es. Tas ļauj mums apjaust trīsvienīgā Dieva galīgo pašatklāsmi; dzīvu vienību Tēva, Dēla un Svētā Gara kopībā. Bībeles sākumā tas vēl netiek tieši izsacīts. Visa Vecā Derība tacū pirmām kārtām ir patiesības atklāsme par Dieva vienīgumu un vienību. Šai pamatpatiesībā par Dievu Jaunā Derība ievadīs neizdibināmā noslēpuma atklāsmi par Dieva iekšējo dzīvi. Dievs, kas cilvēkiem ļauj sevi pazīt caur Kristu, ir vienība Trīsvienībā: vienība kopībā. Ar to jaunā gaismā parādās arī Dieva atveids un līdzība cilvēkā, par ko runā Ģenēzes grāmata. Tas, ka cilvēks, kas radīts kā vīrietis un sieviete, nozīmē ne tikai, ka katrs no viņiem atsevišķi kā ar prātu apveltīta un brīva būtne līdzinās Dievam. Tas nozīmē arī, ka vīrietis un sieviete, radīti kā divvienība kopējā cilvēkā, ir aicināti dzīvot mīlestības kopībā un tādējādi atspoguļojot pasaulē to mīlestības kopību, kas pastāv Dievā un caur ko trīs dievišķās personas cita citu mīl vienas dievišķās dzīves intīmajā noslēpumā. Tevs, Dēls un Svētais Gars, viens vienīgs Dievs caur dievišķās esības vienību, eksistē kā personas caur neizdibināmajām dievišķajām attieksmēm. Tikai šādi kļūst saprotama patiesība, ka Dievs sevī pašā ir mīlestība (sal.1.Jņ.4,16).
Dieva atveids un līdzība kā vīrietis un sieviete radītajā cilvēkā (analoģijā, kādu drīkst pieņemt starp Radītāju un radījumu) nozīmē tatad arī divvienību kopējā cilvēciskā esībā. Šī divvienība, personu kopības zīme, norāda, ka pie cilvēka radīšanas pieder arī zināma līdzība ar dievišķo kopību (communio). Šī līdzība ir tajā ietverta kā abu, vīrieša un sievietes, personiskās esības īpašība un reizē kā aicinājums un uzdevums. Dieva veidā un līdzībā, ko cilvēku cilts kopš iesākuma nes sevī, dibinās viss cilvēka tikums: Vecā un Jaunā Derība šo tikumu izvērsīs, kura virsotne ir mīlestības bauslis.
Divvienībā vīrs un sieva jau no paša sākuma ir aicināti ne tikai eksistēt viens otrām līdzās vai viens kopā ar otru, bet arī savstarpīgi stāvēt vienam par otru.
Tā arī izskaidrojama nozīme tam palīgam, par ko runā Rad.2,18-25: Es došu viņam atbilstīgu palīgu. Bībeles kopsakarā mēs to varam saprast arī tādējādi, ka sieviete vīrietim un vīrietis sievietei palīdzēs pirmām kārtām tādēļ, ka tie ir cilvēciskas personas: tas liek viņai un viņam zināmā mērā vienmēr no jauma atklāt un apliecināt savas cilvēciskās esības pilno jēgu. Vieglis saprotams, ka - šajā fundamentālajā līmenī - ir runa par katras no divām pusēm atsevišķu palīdzību un reizē par savstarpēju palīdzību. Būt cilvēkam nozīmē būt aicinātam starppersoniskai kopībai. Rad.2,18-25 teksts norāda, ka laulība ir šī aicinājuma pirmā un zināmā mērā fundamentālā dimensija. Gan ne vienīgā. Visa cilvēku vēsture virs zemes norisinās šī aicinājuma ietvaros. Balstoties uz principu, ka starppersoniskajā kopībā viens stāv par otru, šai vēstures attīstības gaitā vīrišķais un sievišķais integrējas Dieva gribētajā cilvēciskajā esībā. Bībeles teksti, sākot ar Radīšanas grāmatu, ļauj mums nemitīgi no jauna atklāt to pamatu, kurā sakņojas patiesība par cilvēku, to stingro un neiznīcināmo pamatu tik daudzu cilvēka eksistences pārmaiņu vidū.
1.2.1. Anima - sieviete vīrietī
Animus - vīrietis sieviete
Tēma par vīrieša un sievietes attiecībām tiek iztirzāta Bībeles sākumā
un beigās. Radīšanas stāstā tiek uzsvērta sievietes pakārtotība vīrietim.
Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (Rad.1,27).
Vīrietis un sieviete pēc savas būtības attiecas viens uz otru. Vīrietis bez sievietes un sieviete bez vīrieša ir tikai puscilvēki. Uzreiz rodas jautājums: kā tad ir ar neprecētiem? Pamatojoties uz savu pieredzi psihoterapejā, par attiecībām dzimumu starpā Jungs saka sekojošo: vīrietī dzīvo arī sieviete un sievietē arī vīrietis. Viņš nosauc tos par anima un animus. Tas, ka sieviete un vīrietis pievelkas, ir izskaidrojams ar to, ka vīrietī ir sieviete un sievietē - vīrietis. Attiecīgajā brīdī partnerī tiek saskatīta pretējā dzimuma dvēseles daļa. Tas tikai izraisa paša neapzināto dvēseles spēku pamošanos, izraisa to, ka otrs sajūsmina. Ja cilvēks grib pilnībā nonākt līdz savai būtībai, tad viņam neapzināto pretējā dzimuma dvēseles daļu jāparceļ apziņā. Tā sakot, viņam sevī pašā jāapprec vīrs vai sieva. Tad arī neprecētais ir pilnīgs cilvēks.
Tāpēc arī Bībelē cilvēka pestīšana un pilnveidošana attēlo kāzu ainā. Tas, ka Jēzus savas atklātās darbības sākumā ir kāzās (Jņ.2,1-11), izriet no ceturtā evaņģēlija autora intuitīvajā zināšanā par šīm kopsakarībām. Jānis Kristītājs Jēzu nosauc par līgavaini: Kam ir līgava, tas ir līgavainis: bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņā, priekā priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks ir piepildījies. Matejs trīs reizes izmanto kāzu tēlu: tā ir līdzība par ķēniņu, kas savam dēlam sarīkoja kāzas , par desmit jaunavām, kas, paņēmušas savas lampiņas, izgāja pretim līgavainim un līgavai. Viņa mācekļi, kas negavē, paši ir kāzu viesi. Vai var kāzu viesi būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem?
Cilvēces galīgais stāvoklis, Kristus uzvara Atklāsmes grāmatā tiek attēlota kāzu līdzībā. Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākot no debesīm, no Dieva, sagatavotu it kā greznotu līgavu savam vīram. (Atkl.21,2) Viens no septiņiem eņģeļiem vizionāram esot teicis: Nāc, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu! (Atkl.21,9)
Kāzas, kas attēlo personiskā ceļa piepildījumu, ir dominējošs motīvs pasakās. Gandrīz visi stāsti par varoņu attīstību beidzas ar precībām, ar priņča un princeses kāzām.
Anima, sieviete vīrietī, simbolizē vīrieša jūtas ar to dažādajiem aspektiem, animus, vīrietis sievietē, - sievietes prātu un gribu. Abi simboliskie tēli var būt gan pozitīvi, gan negatīvi. Tie simbolizē sievietes vai vīrieša neapzinātās, nepārdomātās, neapstrādātās īpašības. Animas negatīvais aspekts parādās sievietēs, kas piesaista, pavedina un nogalina. Tipisks pasaku tēls tam ir Loreleja. Turpretī sieviete, kas sapnī dod ēst, norāda uz anima pozitīvo raksturu. Kpš seniem laikiem Jaunava Marija ir simbols garīgajai mīlestībai, turpretim Ieva pārstāv tīri seksuālo. Sievietēm un meitenēm ir vīrieši, kas apdraud vai glābj. Pasākās Zilbārdis ir sieviešu slepkava, un ir daudz varoņu, kuri atbrīvo sagūstīto vai apburto jaunavu, galvenokārt - princesi. Vecajā Derībā ir daudz sieviešu, kas ir anima arhetipi. Tās ir abas Jēkaba sievas: Lea un Rahele. Bet Lābanam bija divas meitas; vecākās vārds bija Lea, un jaunākās - Rahele. Leas acis bija blāvas, bez spožuma, bet Rahele bija skaista augumā un sejā. Un Jēkabs iemīlēja Raheli... (Rad.29,16-18)
Leai bija daudz bērnu, Rahele turpretim palika neauglīga, līdz beidzot dzemdēja Jāzepu (Rad. 30,22). Lea simbolizē māti, vitālo saprātīgo, dabisko, Rahele - laimes sajūtu romantiskajās mīlestības attiecībās. Jēkabam bija jādzīvo ar abām. Izmantojot anima tēlu, tas nozīmē: vīrietim savā anima ai jāapvieno abas puses: romantiski skaistā ar vitālo un realitātei tuvo.
Arī ķēniņa Dāvida sievu vidū bija tādas, kuras tipiski atbilst pozitīvajai un negatīvajai anima. Te ir Abigaila, beduīnu valdnieka Nabala meita. Viņa bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā. (1 Sam.25,3) Kad Dāvids sastrīdas ar viņas vīru un draud iznīcināt viņa cilti, Abigaila tuvojas Dāvidam ar ēdieniem un dzērieniem. Viņa samierina viņu. Kas viņas vīrs ir miris, Dāvids ņem viņu par sievu (1 Sam.25,39-40). Abigaila ir tā, kas uztur, samierina, pie tā ir skaista anima īpašība. Par negatīvās anima puses upuri Dāvids kļūst Betsabā, Ūrija sievā. Te notiek ne tikai laulības pārkāpšana, bet arī slepkavība (2 Sam.11,2-26). Šīs rīcības sekas ir bērna nāve, dēli apkaro Dāvidu un nonāvē viens otru. Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem. (2 Sam.12,10) Anima, kas apdraud, ir Izebele, ķēniņa Ahaba sieva. Viņas dēļ Ahabs atbalsta Baala kultu, pielūdz auglības dievieti (1 ķēn.16,31-33) un nogalina nabotu (1 ķēn.21,1-15). Izebele simbolizē pavedināšanu: Neviena nav bijis, kas tik lielā mērā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. (1 ķēn.21,25) Ķēniņa Ahaba priekšā gudrais ķēniņš Salomons pakļaujas anima pavedināšanai. Kad Salomons kļuva vecāks, viņa sievas pievērsa viņa sirdi svešiem dieviem. (Sal. 1 Ķēn.11,4) Ar pievēršanos svešo dievu kultam saistījās Izraēļa valdnieka un viņa tautas identitātes pazaudēšana. Salomona personības sašķelšanās tiek attēlota kā valsts sašķelšanās. Te nav runa par vēsturiskājā sievām, bet gan par vīrieša vājo pusi, par neintegrētajām jūtām un viņa nepastrādāto bezapziņu. Par paraugu anima pilnīgajam tēlam var uzskatīt Judīti. Viņā ir atrodams viss sievišķīgais un vīrišķīgais vienlaikus. Viņa ir skaista, svēta un drosmīga. Viņai bija skaists augums un viņu bija patīkami uzlūkot...Nebija neviena, kas par viņu varētu pateikt kaut ko ļaunu. Visā viņa bija dievbijīga. (Jud.7,8) Viņa nebaidījās iet pie svešiem kareivjiem. Kā sievieti viņu nav jāapsargā, viņa pati var uzņemties pilsētas apsargāšanu. Ar savu šarmu viņa ir galma dāma, ar drosmi - varone. Pamats tam ir viņas personas veselums un vienotība ar pamatspēku. Pilnīgi pamatoti par viņu ir teikts: Tu esi Jeruzalemes lepnums, Tu, Izraēļa prieks, Tu esi savas tautas lielais greznums. (jud.15,9) Daniēls ir varonis, kurš glābj sievieti no nāves. Viņš izglābj Suzannu no nomētāšanas ar akmeņiem (Dan.13,1-64). Viņš pārstāv pozitīvo animus - varoņa tēlu. Viņš ir jauns, spēcīgs un godprātīgs, un nostājas pret valdošajām un nāvējošām domām. Jo Dievs tev piešķīra cienīgu vecuma veidu. (Dan.13,50) Vispirms viņš izceļas ar gudrību un spēju izšķirt. Tajā, ka viņš atdala abus vecākos, ir zteikta spēja izšķirt, atšķirt, kritiskā domāšana. Šeit ir izteikts kaut kas pozitīvs par animus funkciju: racionālajai apziņai ir uzdevums diferencēt bezapziņas un ārējās realitātes dotos impulsus. Tas, kas glabj katru atsevišķu cilvēku un arī tautas, sekmē progresu. Ikviena vispārēja cilvēka pieņemšana vai noraidījums, domas un mācības nes postu. Vecākie, kuriem pretī nostājas Daniēls, ir izteikti negatīvi animus tēli. Viņi pārstāv likumu, bet savā domāšanā ir atšķēlušies no īstenības, un viņu jūtas ir aptumšotas. Tas apdraud sievieti, kura kļūst par viņu animus upuri. Tad pār viņiem valda nediferencētas domas, kuras viņi izplata ar nepielūdzamu fanātismu. Savas īstās un labās jūtas (Suzannu) viņi ir nodevuši. Jāņa evaņģēlijā tiek vēstīts notikums, kurā lomas ir sadalītas ļoti līdzīgi. Rakstu mācītāji un farizeji atved pie Jēzus sievieti, kura tiek pieķerta laulības pārkāpšanā (Jņ.8,1-11). Cilvēki, kas pārstāv likumu, te ir nāvējoši animus tēli. Viņu šķietamā dedzība par likumu ir saistīta ar racionālo rēķināšanu, parādās kā auksta, aprēķina pilna cilvēku nodevība. Viņi pārstāv tipisku likuma morāli ar stingru loģiku, kas tikpat asi kā nazis nonāk pie necilvēcīgiem secinājumiem. Patriarhālajā pasaulē bija un ir vīrieši, kas sevī nes sievieti.
Jēzus šajā notikumā ir glābējs tiešajā vārda nozīmē. Viņš norāda uz likuma sargu personisko ēnu. Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu! Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. (Jņ.8,7.9)
Līdzko viņi sāka apzināties savu ēnu, viņi pārtrauca to projicēt uz citiem cilvēkiem. Tas, ka Jēzus šajā situācijā bija tik neatkarīgs, pierāda to, ka Viņa dvēselē sieviešķais elements bija integrēts pilnīgi. Viņš tieši piedzīvoja cilvēka nelaimi un tuvumu, Viņam piemita īsta vērtību izjūta, Viņš varēja nodibināt attiecības un kontaktus, kas pārsniedza likumam uzticīgo jūdu priekšstatus. Jēzus ir pretstats vīrietim, kurš neapzinās savu anima. Hanna Volfa tādu vīrieti apraksta sekojoši: Vīrieti, kurš nav integrējis sevī pretējā dzimuma dvēseles daļu, tā neapzināti vada, tieši tāpēc viņš izturas tik faktiski, bez tam šis vīrietis ārēji līdzinās primitīvai sievietei, proti, viņš ir garastāvoklim pakļauts, jūtīgs, nervozs, kaislīgs, nekontrolējams, bieži nikns un dusmīgs...Šī vīrieša domāšana īpaši egocentriska ir principā, kuru neapaugļo nekāds sievišķo jūtu moments, tāpēc viņš ir tikai intelektuāls, formāls, taļs no dzīves, viņu saista principi un, beigu beigās, viņš ir ideoloģijas pārņemts. Viņs jūtas ir nabadzīgas, viņš ir ievainots un līdz ar to nepamana vērtības.
Turpretī Jēzus satiek sievieti ar spontānu pašsaprotamību, bez aizspriedumiem, vēl vairāk - lietišķi, kā partneri. Viņa mācekļu vidū bija arī sievietes (Lk.8,1 u.s). Tiek stāstīts par Jēzus satikšanos ar sievietēm, par kurām sākumā brīnās apkārtējie, bet tajā nav nekā piedauzīga un to caurstrāvo liels cilvēciskais tuvums. Par to liecina Jēzus saruna ar sievieti pie Jēkaba akas (Jņ.4,7-26), Jēzus satikšanās ar grēcinieci mielasta laikā (Lk.7,36-50), tas, ka Jēzu svaida ar eļļu sieviete Betānijā (Jņ.12,3), Jēzus draudzība ar Martu un Mariju (Lk.10,38-41).
Austrumu patriarhālajā sabiedrībā, kur sieviete tiek pielīdzināta verdzenei, Jēzus uztvēra viņu nopietni - kā cilvēku. Viņš izturējās tā, ka pat tāda visu nicinātā sieviete kā grēciniece mielasta laikā jutās esam pieņemta. Tam pamatā bija tas, kas Jēzus ļava dzīvot sevī sievietei. Viņā pastāvēja reāla sievietes un vīrieša vienotība.
Šī patiesība attiecas arī uz pestīšanas notikumu. Šai sakarā - kāda īpaši skaidra II Vatikāna koncila izteikta. Pastorālas konstitūcijas Gaudium et spes nodaļā par cilvēku kopību mēs lasām: Kad Kungs Jēzus lūdz Tēvu, lai visi būtu vienoti...kā arī Mēs esam viens (Jņ.17,20-22), un ar to paver horizontus, kas cilvēka prātam nav aizsniedzami, viņš norāda uz zināmu līdzību starp dievišķo personu vienību un Dieva bērnu vienotību patiesībā un mīlestībā. Šis salīdzinājums rāda, ka cilvēks, kas virs zemes ir vienīgais radījums, kuru Dievs viņa paša dēļ gribējis, var būt pilnīgs, tikai no visas sirds atdodams sevi pašu.
Ar šiem vārdiem koncila teksts apkopojošā formā patiesību, kas iezīmējas jau Radīšanas grāmatas pirmajās nodaļās, kopumā aplūko kā bibliskās un kristīgās antropoloģijas nesošo struktūru. Cilvēks - kā vīrietis, tā sieviete - starp redzamās pasaules radījumiem ir vienīgais, ko Radītājs, Dievs viņa paša dēļ gribējis; viņš tātad ir persona. Būt personai nozīmē: tiekties pēc pašrealizācijas (koncila teksts runā par pašatrašanu), kas var notikt, tikai no visas sirds atdodot sevi pašu. Paraugs šādam personas iztulkojumam ir pats Dievs kā trīsvienība, kā personu kopība. Izteikta, ka cilvēks radīts pēc šī Dieva veida un līdzības, nozīmē arī, ka cilvēks ir aicināts stāvēt par citiem, kļūt par dāvanu.
Šis aicinājums attiecas uz katru cilvēku, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, kas īsteno gan katrs savā īpatā veidā. Šīs meditācijas par sievietes cieņu un aicinājumu ietvaros šī patiesība par cilvēku ir nepieciešamais izejas punkts. Jau Radīšanas grāmata, it kā pirmuzmetumā, ļauj atzīt šo attiecību starp personām saderinātības raksturu, pamatu, uz kura tad savukārt, dievišķās atklāsmes gaismā attīstīsies patiesība par mātiskumu un jaunavību kā sievietes aicinājuma divām atsevišķām dimensijām. Šīs divas dimensijas viscildenāk izpaudīsies, laikam piepildoties (sal.Gal.4,4), Nacaretes sievietes - Mātes un Jaunavas - tēlā.
1.3 Sievietes atspoguļojums Genesis 2.nodaļā
Radīšanas stāsts rāda būtiskas cilvēcīgās dzīves iezīmes, bet ne cilvēku dzīvi vēsturiskā nozīmē. Radīšanas stāsts no vienas puses rāda cilvēka atšķirību starp Dievu un no otras puses cilvēka atšķirību starp augiem un dzīvniekiem. Radīšanas stāsts veidots laicīgā valodā, jo tas rāda cilvēku dzīvi laikā un nevis specifiskus raksturus. Var teikt, ka Radīšanas stāstā attēlotie personāži ir simboliski.
Vecajā Derībā atrodami divi dažādi androgēnā mīta varianti: Jahvista - Elohista un Priesterkodeksa versijas. Pievēršoties Radīšanas stāstam, jāatzīmē, ka katrs no variantiem to rāda savādāk. Genesis 2,7: Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni. - Tāds ir Jahvista - Elohista variants. Bet Priesterkodeksa teksta variantā teikts - Genesis 1,26-27: Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības. Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.
Kā labāko piemēru šeit var minēt vārdu cilvēks - `ādām. Šo vārdu parasti tulko kā cilvēks, vīrietis. Tādā veidā tulkojot šo vārdu saistībā ar Radīšanas stāstu, tas tiek attiecināts tikai uz vīriešu dzimti un netiek ņemta vērā ebreju valodas īpatnība. Šī vārda sakne parasti tiek tulkota kā zeme. Vārds cilvēks `ādām un zeme `ādāma ir fonētiski un iespējams arī etimoloģiski saistīti. Genesis 2,7: Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes. Šajā pantā nav runa par kaut kādu dzimumu specifiku. Šie abi vienas saknes vārdi norāda uz būtisku, esenciālu kopību, uz to, ka zeme un cilvēks ir veidoti no viena veida matērijas. Un šajā pantā nav pareizi cilvēciskajai būtnei piešķirt noteiktu dzimumu. Termins `ādāmā norāda, ka cilvēciskās dzīvības būtība neslēpjas dzimumu atšķirībās, bet drīzāk organiskā saistībā ar zemi. Un zeme šajā gadījumā nav domāta kā kaut kāda nenoteikta zeme vai pamats, bet gan sarkani brūna augsne jeb substance, kas spējīga uzsūkt ūdeni, tikt kultivēta un uzturēt dzīvību. Israēlas iedzīvotāju agrārā orientācija veidoja Radīšanas stāsta valodu.
Dalījums dzimumu atšķirībās parādās pēc tam, kad ir izveidots dārzs, koki un dzīvnieki. Daži Bībeles pētnieki sievietes pakļautību vīrietim saista tieši ar šo notikumu secību. Bet tas kontrastē ar Genesis 1,27: Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja, kur Dievs rada ādām, kā sievieti un vīrieti vienā darbībā. Genesis pirmā nodaļa parāda cilvēka radīšanu kā kulmināciju jau visam radītajam. Cilvēks ir radīts pēdējais un ir radības kronis. Genesis 2,7 ir pants ap kuru centrējas garāka epizode (Gen.2:4b,5,8-9), šajos pantos daudz pieminēti augi. Pētnieki atzīst, ka sakarību starp Genesis pirmo nodaļu, kur minēts ūdens kā pirmmatērija (Gen.1:2,6-7,9-10) un otro radīšanu, ieskaitot Gen.2, bez lietus, bet ar upēm. Saskaņā ar Genesis 2:5, dzīvība nav iespējama bez diviem būtiskiem elementiem: lietus un cilvēka darba. Vispārējā veģetācija parādīsies ar lietu; ar divām darbībām ar lietus līšanu un ar cilvēka darba palīdzību izaugs krūmi un zāle. Bet jāatceras, ka Dievs ir iemesls tam, lai tas notiktu. Šeit jāizdara neliela piezīme par vārda zeme `eres lietošanu. Ebreju valodā ir divi vārdi: `eres, kam ir plašāka nozīme kā ādāma. Vārds `eres ir lietots Genesis pirmajās nodaļās (Gen.1:1,2:1,4) un to var attiecināt arī uz pirmmatēriju, kas veido zemi un ko var pretstatīt debesīm. Vārds ādāma drīzāk apzīmē augsni. Latviešu valodā Bībeles tekstā šo atšķirību neredzam.
Cilvēks ir radīts starp divām situācijām. No vienas puses, kad vēl nav lietus un tātad bez pārtikas Genesis 2:5 un 8-9 panta situāciju, kur pārtika jau pieejama. Šī epizode stāsta, ka cilvēciskā eksistence ir saistīta ar uzturu, pārtiku.
Genesis 2:19-20 Dievs veido dzīvniekus, bet tie neveido cilvēciskās būtnes nobeigtību. Dievs nav padomājis par cilvēciskās dzīves sadraudzību, t.i. par vienu miesu (Gen.2:24), kas sastāv no atsevišķām individualitātēm.
Sieviete parādās vēstures gaitā ar trim būtiskiem momentiem:
1. Kad notiek sievietes un vīrieša radīšana divos dzimumos un androgēnā būtne tiek sadalīta vīrietī un sievietē.
2. Otrs svarīgs moments ir sievietes tikšanās ar Čūsku. Sieviete šeit parādīta vienlaicīga kā tāda, ko kārdina un kā kārdinātāja.
3. Trešais moments ir sievietes spēja dzemdēt bērnus. Jaunā - mātes loma ienes pavisam citu dimensiju sievietes eksistencē. Sieviete kļūst dzīvības tālākdevēja, pirmā aktīvi kļūst par Dieva iesāktā radīšanas procesa turpinātāju.
Sievietes parādīšanās notiek pēc dievišķā lēmuma Genesis 2,18: Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu. Šajā pantā vārds palīgs prasa pēc sīkāka skaidrojuma. Vārdam palīgs `eccer ()Vecajā Derībā ir daudzas nozīmes. Tas var attiekties uz vīrieti, piemēram, šinī gadījumā tas apraksta dzīvniekus un sievieti. Dažos gadījumos tas raksturo dievišķo darbību. Dievs ir Israēļa palīgs. Labs piemērs ir 121.psalma 1-2.pants: No kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no tā Kunga. Kā palīgs Jahve rada un sargā. Tādā veidā `eccer ir vārds, kas izsaka attiecības. Tas ir piemērots Dievam, cilvēkam un dzīvniekiem. Latviešu tulkojumā tekstā ir vārds palīgs. Šis vārds latviešu valodā norāda uz, ja tā var teikt, otrā plāna lomu, zināmu pakļautību vai atkarību. Ebreju tekstā šim vārdam nav šādas nianses. Tekstā ir domāta līdzvērtīga persona, kas stāv blakus nevis zemāk. Tas norāda uz nehierarhiskām attiecībām starp divām personām, kas ir pilnīgi līdztiesīgas. Vārds palīgs ebreju valodā sastāv no () un nozīmē kāds, kurš palīdz.
Tātad kāda veida attiecības vārds `eccer izsaka Genesis 2:18,20? Tās var raksturot divējādi:
1. Vārds neged, kurš saistās ar `eccer, izsaka līdztiesību t.i. palīgs, kas ir līdzvērtīgs. Tiek likts uzsvars uz nehierarhiskām attiecībām starp dieviem, tas nozīmē būt iepretim vai būt saskaņā vai līdzās, vai kopā ar kādu.
2. Dzīvnieki arī ir palīgi, bet tie nav pietiekami palīgi cilvēkam. Dievs veidoja jācar () cilvēku un dzīvniekus no viena veida materiāla (ādāma) un starp tiem pastāv zināmas fiziskas un iespējams arī psihiskas ciešas attiecības. Bet cilvēka un dzīvnieku līdzība nav līdzvērtīga. Ādams deva tiem vārdus un ar to ieguva varu pār tiem. Bet starp zvēriem nebija piemērota palīga. Dievs ir augstākais palīgs vīrietim, dzīvnieki ir pakļauti palīgi vīrietim, sieviete ir vienlīdzīga palīdze vīrietim. Vienu būtisku paralēli līdztiesīgai sievietes un vīrieša radīšanai var atzīmēt ar to, no kādiem materiāliem viņi tika veidoti: vīrietis no zemes pīšļiem un sieviete no vīrieša ribas vai sānakaula. Dievs šos trauslos materiālus izveidoja pirms vēl cilvēciskā būtne tika radīta. Tā Dievs izveidoja zemes pīšļus par dzīvu cilvēku, tad viņš ņēma tā sānakaulu un radīja sievieti. Dievs liek nākt cietam miegam pār cilvēku, tas nozīmē, ka cilvēks (vīrietis) nepiedalās sievietes radīšanā, viņš ir šajā radīšanas procesā pasīvs. Vīrietis nav līdzdalībnieks sievietes radīšanā. Gan vīrietim, gan sievietei radīšanas process ir dievišķs noslēpums. Un vienīgi Dievam ir vara pār abu dzīvībām. Saukt Ievu par Ādama ribu nozīmē nesaprast tekstu, kas skaidri konstatē, ka lai izņmetu ribu un izveidotu sievieti, vajadzīgs dievišķs darbs. Teikt, ka riba norāda uz pārākumu vai zemāku stāvokli nozīmē piešķirt vīrietim tādas pārākas kvalitātes, kuras ebreju teksta stāstījumā neparādās. Tādas īpašības kā pārākums, spēks, agresivitāte, kundzība un vara nav raksturīgas Genesis 2. Nodaļas vīrietim. Viņš ir veidots no zemes pīšļiem, viņa dzīvība nav atkarīga no viņa paša gribas, viņš to nevar kontrolēt. Un viņš pats paliek kluss un mierīgs, jo Dievs plāno viņa eksistenci.
Riba nozīmē solidaritāti un līdztiesību. Ādams šo domu izsaka vārdos Genesis 2:23: Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!
Pirmais cilvēks bija androgēna būtne, kas satur sievišķo un vīrišķo elementu. Ar sievišķās daļas atdalīšanu vīrišķais aspekts tika materializēts. Adins Šteinzalcs (Adin Steinzalz) vārdu sānkauls cēlā () tulko kā daļa, viena puse un sievietes radīšanu izskaidro kā sadalīšanu divās daļās. Rabīniskā tradīcija uzsver, ka sieviete tika izveidota fundamentāli.
Veidošanas procesā sievietē tika ieliktas tādas būtiskas īpašības kā piemēram spriešanas spēja un izpratne. Tika izveidota kā garīgi tā fiziski pilnvērtīga būtne. Tā kā abus - kā sievieti tā vīrieti - ir radījis tas pats Dievs, tad abi ir līdztiesīgi savā rašanās procesā. Tās fiziskās un psiholoģiskās īpašības, kas ieliktas vienā, ir arī otrā. Abiem ir vienādas spējas uz visām labajām un sliktajām īpašībām un darbību. To, ko šis teksts saka par sievieti, tas saka arī par vīrieti.
Ir sākusies pēc dzimuma atšķirīgu būtņu eksistence. Un arī valoda to apraksta kā sievieti un vīrieti. No nedefinējamas bezdzimuma būtnes Ādama t.i. no zemes rodas dzīvs cilvēks, pilns cilvēks. Šī divu būtņu radīšana un nosaukšana atšķirīgos vienas saknes vārdos ir pirmais solis patiesas cilvēcības tapšanā.
Līdz 23.pantam lietots tikai termins `ādām, kas ir sugas vārds. Tikai ar šo īpašo sievietes radīšanu pirmo reizi parādās specifiskie termini sievietei `īšā (), un vīrietim `īš (). Citiem vārdiem dzimumu atšķirība un seksualitāte vienlaicīgi tiek dota abiem. Abi dzimumi ir savstarpēji saistīti un atkarīgi. Vīrietis kā dzimums nav radies pirmais, nav ievadījums sievietei kā dzimumam, bet tie ir radīti vienlaicīgi. Cilvēka radīšana sākās ar androgēnās būtnes radīšanu Genesis 2:7 un beidzās ar divu pēc dzimumiem atšķirīgu būtņu izveidi Genesis 2:23. Vīrišķais ir iemiesots sievišķajā un sievišķais vīrišķajā. Sievietes radīšana sakrīt ar vīrieša radīsānu, bet nekopē to. Tikai tad pasīvā radība kļūst par dzīviem `īš un `īšā.
Atsevišķi Bībeles pētnieki uzskata, ka Genesis 2:23 vīrietis dod vārdu sievietei, bet tas tā nav. Šajā pantā nav ne darbības vārda dot vārdu, ne arī lietvārda vārds. Mēs šeit redzam darbības vārdu kārā () saukt. Teksts tātad saka: tai būs saukties par sievieti. Šajā 23.pantā darbības vārds saukt nesatur īpašvārdu, tas norāda uz to, ka šeit nav vārda došanas procesa kā tāda. Vārda došanas formula sastāv no darbības vārda saukt un objekta īpašvārda. Darbības vārds un lietvārds piemēram ir lietots Genesis 5:3c.: Un nosauca to vārdā Sets. Šeit ir lietots darbības vārds saukt un personas īpašvārds Sets.
Pievērsīsim uzmanību tam, ka pēc tam, kad Dievs radīja dzīvniekus, cilvēks nosauca tos vārdā ar to iegūdams varu pār tiem. Būtiska ir atšķirība starp šo momentu un sievietes radīšanu. Genesis 2:23 vīrietis nedod vārdu sievietei. Sieviete ir sugas vārds nevis īpašvārds. Tas apzīmē dzimti, nevis personu. Norāde ir uz to, ka tiek atzīmētas dzimumu atšķirības. Tas, ka vīrietis atzīst atšķirību nenozīmē varas iegūšanu pār sievieti.
Ar cilvēciskās būtnes izveidošanu divos atšķirīgos dzimumos noslēdzas viss radīšanas process, kas sākās ar pirmmatērijas izveidi.
1.4 Bībeles antropomorfā valoda
Cilvēka kā Dieva atveida un līdzības priekšstatījumam Svēto Rakstu pašā sākumā ir vēl cita nozīme. Šis fakts ir atslēga bibliskās atklāsmes kā Dieva pašatklāsmes izpratnei. Ja Dievs par sevi saka - gan caur praviešiem, gan caur Savu Dēlu (sal.Ebr.1,1-2), kas tapis par cilvēku -, ja Dievs runā cilvēciskā valodā, viņš lieto cilvēciskus jēdzienus un tēlus. Ja šo izteiksmes veidu raksturo zināms antropomorfisms, tam pamats ir tas, ka cilvēks ir Dievam līdzīgs; radīts pēc viņa veida un līdzības. Tad arī Dievs ir zināmā mērā līdzīgs cilvēkam, un tieši uz šīs līdzības pamata cilvēki spēj viņu iepazīt. Bet tai pat laikā Bībeles valoda ir pietiekami skaidra, uzrādot šīs līdzībasrobežas, analoģijas robežas. Faktiski bibliskā atklāsme vēstī, ka pastāv gan cilvēka līdzība ar Dievu, bet vēl būtiskāka ir nelīdzība, kas atšķir visu radību no Radītāja. Pēc Dieva veida radītajam cilvēkam Dievs jau galu galā nepārstāj būt tas, kas dzīvo nepieejamā gaismā (1.Tim.6,16): Viņš ir savā būtībā atšķirīgais, gluži citādajs.
Šis konstatējums par analoģijas robežām - cilvēka dievlīdzības robežām Bībeles valodā - mums jāpatur arī acīs, kad svēto Rakstu dažādajās sadaļās (it īpaši Vecajā Derībā) atrodam salīdzinājumus, kas piedēvē Dievam vīrišķas vai sievišķas īpašības. Šādos salīdzinājumos mēs rodam apstiprinājumu patiesībai, ka abi, kā vīrietis, tā sieviete, radīti pēc Dieva veida un līdzības. Ja pastāv līdzība starp Radītāju un radījumiem, tad saprotams, ka Bībele attiecībā uz Viņu lieto formulējumus, kas piedēvē Viņam vīrišķas, gan sievišķas īpašības.
Mēs šeit minēsim dažas raksturīgas sadaļas no pravieša Jesajas grāmatas: Taču Cions saka: Tas Kungs ir mani aizmirsis!? Vai tad sieviete var aizmirst savu bērnu, māte savu pašas dēlu? Un pat ja viņa aizmirstu savu bērnu: Es tevi neaizmirsīšu (49,14-15). Un citā vietā: Kā māte mierina savu Dēlu, tā Es mierinu jūs; Jeruzalemē jūs atradīsit mierinājumu (Jes.66,13). Arī Psalmos Dievs tiek salīdzināts ar gādīgu māti: Es liku savai dvēselei kļūt rāmai un klusai; kā bērns pie mātes, tā dvēsele manī ir klusa. Izraēl, gaidi to Kungu. (Ps.131,2-3). Dažādās vietās Dieva mīlestība un gādība par savu tautu tiek salīdzināta ar mātes mīlestību un gādību: Dievs kā māte ir nesis cilvēci un it īpaši savu izredzēto tautu savā klēpī; Viņš to dzemdējis mokās; Viņš to barojis un mierinājis (sal. Jes.42,14; 46,3-4; Jer.31.20). Daudzās vietās Dieva mīlestība attēlota kā laulāta drauga un tēva vīrišķā mīlestība, bet reizēm arī kā mātes sievišķā mīlestība.
Šī bibliskās valodas pazīme, antropomorfais izteiksmes veids, runājot par Dievu, ir arī netiešs norādījums uz mūžīgās radīšanas noslēpumu, kas pieder pie dieva iekšējās dzīves. Šai radīšanai pašai par sevi gan nav ne vīrišķu, ne sievišķu īpašību. Tā ir visnotaļ dievišķas dabas radīšana. Tā ir vispilnīgākajā veidā veidā garīga radīšana - jo Dievs ir gars (Jņ.4,24) - un tai nav nekāda, ne sievišķa, ne vīrišķa, miesiskuma. Tādēļ arī tēvišķība Dievā ir gluži dievišķa veida, brīva no vīrišķām ķermeņa pazīmēm, kas tipiskas cilvēciskajai paternitātei. Šai nozīmē Vecā Derība runāja par Dievu kā tēvu un vērsās pie viņa kā pie tēva. Jēzus Kristus, kurš kā Dieva vienpiedzimušais un esībā līdzīgais Dēls vērsīsies pie viņa ar uzrunu Aba-Tēvs (Mk.14,36) un kurš licis šo patiesību, kā kristīgās dievlūgšanas formu, savas Prieka vēsts viduspunktā, norādīja uz tēvišķību šai pārmiesiskajā, pārcilvēciskajā, visnotaļ dievišķajā nozīmē. Viņš runāja kā Dēls, kas saistīts ar Tēvu caur dievišķas radīšanas mūžīgo noslēpumu, un viņš to darīja, reizē būdams savas jaunaviskās Mātes patiesi cilvēciskais Dēls.
Kaut arī Dieva Vārda mūžīgajai radīšanai nevar piedēvēt nekādas cilvēciskas īpašības un Dieva tēvišķība neuzrāda nekādas vīrišķas pazīmes miesīgā nozīmē, tomēr Dievā meklējams katras radīšanas pirmtēls cilvēku pasaulē. Šķiet, šai nozīmē mēs lasām Vēstulē efeziešiem: Tāpēc es krītu ceļos mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, no kura katra tēvišķība debesīs un virs zemes dabū savu vārdu (3,14-15). Jebkura radīšana radības jomā rod savu paraugu pilnīgi dievišķajā, tas ir, garīgajā radīšanā Dievā. Šim absolūtajam, neradītajam pirmtēlam kļūst līdzīga katra radīšana radītajā pasaulē. Tādēļ viss, kas cilvēciskajā radīšanā tipiskā veidā attiecas uz vīrieti, kā arī viss, kas ir sievietes tipiskā daļa, tas ir, cilvēciskā tēvišķība un cilvēciskais mātiskums, ietver sevī līdzību jeb analoģiju ar dievišķo radīšanu un ar tēvišķību,kas Dievā ir pavisam citāda: pilnīgi garīga un savā būtībā dievišķa. Turpretī cilvēciskajā kārtībā radīšana pieder pie divvienības. Abi, kā vīrs, tā sieva, ir vecāki (radītāji).